- dēlambo
- dēlāmentor
- dēlāpsus 1
- dēlāpsus 2
- dēlasso
- dēlātio
- dēlāto
- dēlātor
- dēlātōrius
- dēlātro
- dēlātūra
- dēlātus
- dēlēbilis
- dēlectābilis
- dēlectābiliter
- dēlectāmentum
- dēlectātio
- dēlecto
- dēlectus 1
- dēlectus 2
- dēlēgātio
- dēlēgī
- dēlēgo
- dēlēnificus
- dēlēnīmentum
- dēlēnio
- dēlēnītor
- dēleo
- dēlētīcius
- dēlētio
- dēlētrīx
- dēlētus 1
- dēlētus 2
- dēlēvī
- dēlēvo
- Dēlia
- Dēliacus
- dēlīberābundus
- dēlīberātio
- dēlīberātīvus
- dēlīberātor
- dēlīberātus
- dēlībero
- dēlībo
- dēlibro
- dēlibuo
- dēlibūtus
- dēlicātē
- dēlicātus
- dēliciae
- << >>
- dēlēnīt|or, ōris m
- Daiktavardis, 3 linksniuotė (priebalsinis tipas), vyriškoji, bendrinis. Skiemenys: LLLB (4)
- Sirvydas 1642
-
Błagacz. Delinitor. Malditoias. - Niedźwiednik. Manſuetarius, delenitor, ductor vrſi. Meſzkinikas.
-
- Jokantas 1936
- dēlēnītor, ōris m [delenio] patraukiąs, palenkiąs į savo pusę, sužavįs iudicis d. esse debet orator.
- Kuzavinis 2007
- dēlēnīt|or, ōris m [dēlēnio] 1. patraukė́jas, palenkė́jas (į savo pusę); žavė́tojas, viliótojas C;2. trámdytojas (bēstiārum Ap)
- dēlēnīt|or, ōris m [dēlēnio]