- dispudet
- dispulī
- dispulsus
- dispulvero
- dispungo
- disputābilis
- disputātio
- disputātor
- disputo
- disquīro
- disquīsītio
- disrumpo
- dissaepīmentum
- dissaepio
- dissaeptio
- dissaeptum
- dissaeptus
- dissavior
- disseco
- dissectio
- dissēdī
- dissēminātio
- dissēmino
- dissēnsī
- dissēnsio
- dissēnsus 1
- dissēnsus 2
- dissentāneus
- dissentio
- dissēpio
- disserēnascit
- disserēnat
- dissero 1
- dissero 2
- disserpo
- dissertātio
- disserto
- dissertus
- disseruī
- dissessus
- dissēvī
- dissicio
- dissidēns
- dissidentia
- dissideo
- dissidium
- dissīgnātio
- dissīgnātor
- dissīgno
- dissilio
- << >>
- dissēnsi|o, ōnis f
- Daiktavardis, 3 linksniuotė (priebalsinis tipas), moteriškoji, bendrinis. Skiemenys: LLBA (4)
- Susiję: dissēnsus 2
- Sirvydas 1642
-
Niezgoda, Diſcordia, diſſenſio, diſſidium. Neſundara. - Roſterk, Seditio, diſſenſio, Waydas.
-
- Jokantas 1936
- dissēnsio, ōnis f ir *-sus, ūs m [dis-sentio] a) nuomonių skirtumas, nesutarimas, nesutikimas, ginčas inter homines de iure; nulla mihi tecum potest esse d.; su gen. obj. rerum illarum d. apie.b) trop. prieštaravimas utilium cum honestis.
- Kuzavinis 2007
- dissēnsi|o, ōnis f [dissentio] 1. nesutarìmas, núomonių skìrtumas; giñčas (dē aliquā rē C);2. prk. prieštarãvimas C
- dissēnsi|o, ōnis f [dissentio]