- dēreptus
- DERIC
- dērīdeo
- dērīdiculum
- dērīdiculus
- dērigēsco
- dērigo
- dēriguī
- dēripio
- dērīsī
- dērīsio
- dērīsor
- dērīsōrius
- dērīsus 1
- dērīsus 2
- dērīvātio
- dērīvātīvus
- dērīvo
- dērōdo
- dērogātio
- dērogo
- dērōsus
- Dertōna
- dēruī
- dēruncino
- dēruo
- dērupta
- dēruptus
- dērutus
- Dēs.
- dēsacro
- dēsaevio
- dēsalto
- dēscendo
- dēscēnsio
- dēscēnsus 1
- dēscēnsus 2
- dēscīsco
- dēscobīno
- dēscrībo
- dēscrīptē
- dēscrīptio
- dēscrīptiōnālis
- dēscrīptiuncula
- dēscrīptīvus
- dēscrīptor
- dēscrīptus
- dēscrobo
- dēsculpo
- dēseco
- << >>
- dēruncin|o, āre, āvī, ātum
- Veiksmažodis, 1 asmenuotė. Skiemenys: LLBA (4)
- Sirvydas 1642
-
Oćioſuię, Dedolo, deaſcio, deruncino, polio aliquid aſcia. Aptaſzau.
-
- Kuzavinis 2007
- dēruncin|o, āre, āvī, ātum vt [dē + runcino] 1. nuobliúoti, nudróžti Pl;2. prk. apgáuti (aliquem Pl)
- dēruncin|o, āre, āvī, ātum vt [dē + runcino]