- immorsus
- immortālis
- immortālitās
- immortāliter
- immortuus
- immōtus
- immūgio
- immulgeo
- immunditia
- immunditiēs
- immundus
- immūnio
- immūnis
- immūnitās
- immūnītus
- immurmuro
- immūtābilis 1
- immūtābilis 2
- immūtābilitās
- immūtābiliter
- immūtātio
- immūtātus 1
- immūtātus 2
- immūtēsco
- immūto
- immūtuī
- Imp.
- impācātus
- impāctus
- impallēsco
- impār
- imparātus
- imparilis
- imparilitās
- imparitās
- impariter
- imparticipābilis
- imparticipātus
- impartio
- impassibilis
- impassibilitās
- impāstus
- impatibilis
- impatiēns
- impatienter
- impatientia
- impavidē
- impavidus
- impeccābilis
- impedīmentum
- << >>
- immūt|o, āre, āvī, ātum
- Veiksmažodis, 1 asmenuotė. Skiemenys: LLA (3)
- Sirvydas 1642
-
odmieniam co, Muto, immuto, tranſmuto, vario ſententiam, &c. Atmaynau.
-
- Jokantas 1936
- im-mūto 1 a) pakeisti, permainyti hominem, animum, ordinem verborum, urbis faciem, voluntatem; prosperis rebus immutari.b) vartoti perkelta prasme Ennius immutat Africam pro Afris; immutata verba metonimijos; immutata oratio alegorija.
- Kuzavinis 2007
- immūt|o, āre, āvī, ātum vt [1. in + mūto] 1. pakeĩsti, pérmainyti (ōrdinem verbōrum C);2. ret. pavartóti pérkeltine réikšme (Āfricam prō Āfrīs C); ~āta verba C metonìmijos
- immūt|o, āre, āvī, ātum vt [1. in + mūto]