- incoho
- incoinquinātus
- incola
- incolentēs
- incolo
- incolumis
- incolumitās
- incomitātus
- incommeābilis
- incommendātus
- incommodātio
- incommodē
- incommodesticus
- incommoditās
- incommodo
- incommodum
- incommodus
- incommūtābilis
- incomparābilis
- incompertus
- incomplētus
- incompositē
- incompositus
- incomprehēnsibilis
- incōmptus
- inconcessus
- inconcilio
- inconcinnē
- inconcinnitās
- inconcinniter
- inconcinnus
- inconcitus
- inconcussus
- incondemnātus
- inconditē
- inconditus
- incōnfūsus
- incongelābilis
- incongruēns
- incōnscius
- incōnsequēns
- incōnsequentia
- incōnsīderāns
- incōnsīderanter
- incōnsīderantia
- incōnsīderātē
- incōnsīderātio
- incōnsīderātus
- incōnsōlābilis
- incōnspicuus
- << >>
- inconcili|o, āre, āvī
- Veiksmažodis, 1 asmenuotė. Skiemenys: LLBBA (5)
- Jokantas 1936
in-concilio 1 a) apgaulingai patraukti savo pusėn.b) suvedžioti, įstumti į nelaimę aliquem P.
- Kuzavinis 2007
- inconcili|o, āre, āvī vt [1. in + concilio] 1. apgáuti, apsùkti, suvedžióti, įstùmti į̃ neláimę (aliquem Pl);2. išvilióti (gudrumu, apgaule), išmìlminti; ~āre cōpiās omnēs Pl išvilióti vìsą tur̃tą
- inconcili|o, āre, āvī vt [1. in + concilio]