- indictus 1
- indictus 2
- Indicum
- Indicus
- indidem
- indidī
- indifferēns
- indifferenter
- indifferentia
- indigena
- indigēns
- indigentēs
- indigentia
- indigenus
- indigeo
- indiges 1
- indiges 2
- indīgestibilis
- indīgestus
- indīgnābundē
- indīgnābundus
- indīgnāns
- indīgnātio
- indīgnātiuncula
- indīgnē
- indīgnitās
- indīgnor
- indīgnus
- indigus
- indīligēns
- indīligenter
- indīligentia
- indipīsco
- indipīscor
- indīrēctus
- indīreptus
- indīsciplīnātio
- indīsciplīnātus
- indiscrētus
- indiscrīminātim
- indiscussē
- indiscussus
- indisertē
- indisertus
- indispositē
- indispositus
- indisputābilis
- indissociābilis
- indissolūbilis
- indistīnctus
- << >>
- indīgn|ē
- Prieveiksmis. Skiemenys: LLL (3)
- Jokantas 1936
in-dīgnus 3 (adv. -ē) su comp. ir sup.
a) nevertas, nenusipelnęs dignos indignosque laudare; divitias quivis, quamvis indignus, habere potest; su abl. maioribus, fide mea; su gen. *magnorum avorum; su supin. galūne -ū, rečiau su ut, su inf. *poëta negabus; *amor neužtarnauta; *scripta be turinio; *hiems per kieta; calamitates hominum indignorum kurie to neužsitarnavo.b) trop. nepritinkąs, nepadorus, gėdą darąs vox indigna tua probitate; indignus maiestate populi; indignum in modum L; cum caedes indignissimae †actae sint; kaipo šūkis: facinus indignum! arba indignum! gėda! bjauru!; indignissime interierunt; indigne ferre aliquid su pasipiktinimu; su quod.
- Kuzavinis 2007
- indīgn|ē adv. [indīgnus] (comp. ~ius C, sup. ~issimē C) 1. niekìngai, nepadõriai, negarbìngai; ~ē aliquem injūriā afficere Te niekìngai sù kuõ pasiel̃gti;2. sù pasipìktinimu; apmaudìngai, sù nepasiténkinimu (patī aliquid C)
- indīgn|ē adv. [indīgnus] (comp. ~ius C, sup. ~issimē C)