- irrītābilitās
- irrītāmen
- irrītāmentum
- irrītātio
- irrītātor
- irrīto
- irritum
- irritus
- irrōborāsco
- irrogātio
- irrogo
- irrōro
- irrubēsco
- irrūcto
- irrūmātio
- irrūmātor
- irrūmo
- irrumpo
- irruo
- irrūpī
- irruptio
- irruptus 1
- irruptus 2
- Īrus
- is
- Isaacus
- Īsaeus
- īsagōgē
- īsagōgicus
- Īsaiās
- Isara
- isatis
- Isaurī
- Isauria
- Isauricus
- Isaurus
- ischia
- ischiacus
- ischiadicus
- ischias
- Īsēum
- Īsiacus
- Īsis
- Ismara
- Ismarius
- Ismarus
- Ismēnē
- Ismēnis
- Ismēnius
- Ismēnus
- Isocratēs
- Isocratēus
- Īsocratīus
- Isrāēl
- Isrāēlītae
- Isrāēlīticus
- Issa
- Issaeus
- Issaicus
- Issēnsēs
- Issēnsis
- Issus
- istāc
- istāctenus
- istaec
- Istaevonēs
- iste
- Ister
- Isthmia
- Isthmius
- Isthmus
- istī
- istic 1
- istīc 2
- istim
- istīmodī
- istinc
- istīusmodī
- istō
- istoc 1
- istōc 2
- istōrsum
- Istrī
- Istria
- istuc 1
- istūc 2
- Istula
- ita
- Italī
- Italia
- Italica
- Italicī
- Italicus
- Italis
- Italus 1
- Italus 2
- itane
- itaque
- item
- iter
- iterābilis
- >>
- Isocrat|ēs, is (~ī) m
- Daiktavardis, 2 linksniuotė (taisyklinga) arba 3 linksniuotė (graikiški vardai su -ēs), vyriškoji, tikrinis. Skiemenys: BABL (4)
- Jokantas 1936
Īsocratēs, is ir ī m [Ἰσοκράτης] retorius iš Atėnų, gyv. 436—338 pr. Kr.; iš čia Īsocratēus (-īus) 3 Izokrato.
- Kuzavinis 2007
- Isocrat|ēs, is (ir ~ī) m Isokrãtas, Atėnų oratorius (436–338 m.), Gorgijo, Prodiko ir Sokrato mokinys, C, Q