- dēcursus 1
- dēcursus 2
- dēcurto
- decus
- decussātim
- dēcussī
- decussis
- decusso
- decussus 1
- decussus 2
- dēcutio 1
- dēcutio 2
- dēdeceo
- dēdecor
- dēdecoro
- dēdecōrus
- dēdecus
- dedī
- dēdicātio
- dēdico
- dēdidī
- dēdidicī
- dēdignātio
- dēdignor
- dēdīsco
- dēditīcius
- dēditio
- dēditus
- dēdo
- dēdoceo
- dēdoleo
- dēdolo
- dēdūco
- dēductio
- dēductīvus
- dēductor
- dēductus
- dēdūxī
- deerro
- dēfaecābilis
- dēfaecātio
- dēfaeco
- dēfatīgātio
- dēfatīgo
- dēfatīscor
- dēfēcī
- dēfectio
- dēfectīvus
- dēfector
- dēfectus 1
- << >>
- dēdīsc|o, ere; didicī
- Veiksmažodis, 3 asmenuotė. Skiemenys: LLA (3)
- Susiję: dēdidicī
- Sirvydas 1642
-
Odkładam ſię, Dediſco, deſueſco. Nuiukſtu.
-
- Jokantas 1936
- dē-dīsco, didicī 3 nebemokėti, užmiršti, atprasti quod didicit, id dediscit P; haec verba; eloquentia d. loqui; nomen disciplinamque populi.
- Kuzavinis 2007
- dēdīsc|o, ere; didicī vt [dē + dīsco] nebemokė́ti, atpràsti (Latīnē loquī O); užmir̃šti (aliquem, aliquid Se)